Naukšēni

Naukšēnu muižā apskatāmi valsts nozīmes kultūras pieminekļi- Muižas kungu māja, zirgu stallis, klēts, pulksteņtornis jeb siernīca un parks. Pretī muižas kungu mājai atrodas čalojoša strūklaka un soliņi, uz kuriem var atpūsties. Muižas parkā aug reti sastopami koki: korķa koks, Sibīrijas baltegle, valriekstu koks, kā arī aizsargājami koki – ciedra, Eiropas lapegle, sudrabkļava. Dziļāk parkā apskatāmas arī barona fon Grotes dzimtas kapenes, no kurām līdz mūsdienām gan saglabājušās tikai drupas.
Naukšēnu Cilvēkmuzejs savulaik izlolots Naukšēnu muižā, tagad atrodams Naukšēnu doktorāta otrajā stāvā, vienā no skaistākajām vietām Naukšēnu novadā. Šeit atrodami un izdzīvojami stāsti par naukšēniešiem un ne tikai par viņiem.
Muzeja ekspozīcija ir unikāla ar to, ka tā nav paslēpta vitrīnās aiz stikla. Te varēsi «pacīkstēties» ar stellēm un ieaust lupatu deķī arī savu krāsu, uzvilkt igauņu vai latviešu tautas tērpu un nofotografēties tajā. Projām netiksi, kamēr nebūsi noķellējis rokas, rakstot ar tintes spalvu. Un kur nu bez Naukšēnu disko, kas izdejojams tepat muzejā!
Vairāk informācijas meklē:  www.cilvekmuzejs.naukseni.lv
Kābeles pilskalns ir senlatviešu pilskalns Rūjas upes krastā. 20. gadsimta 60.gados, rokot granti, tas gandrīz iznīcināts. Mūsdienās šeit ierīkota atpūtas vieta ar soliņiem, ugunskura vietu un laivu piestātni. Pusceļā no muižas iespējams apskatīt barona fon Grotes kapličas drupas. Iespējams aiziet ar kājām vai aizbraukt ar laivu, plostu pa Rūjas upi.                                                                                                                                                          
 
Piksāru baznīca ar pārtraukumiem būvēta no 1914.gada līdz 1936.gadam, kad pabeigta baznīcas torņa būve. Doma celt Rūjienas draudzes filiālbaznīcu radās jau 1881.gadā, kad apstiprināja Rūjienas draudzes sadalīšanu Ziemeļu un Dienvidu draudzēs. Netālu no Piksāru dzelzceļa stacijas 1914. gadā tika uzsākti būvdarbi. 1915. gadā bija gatavi ēkas mūri un uzlikts arī jumts, taču tālākus darbus pārtrauca karš. Kara laikā gāja zudībā arī iepriekš savāktie naudas līdzekļi. Līdzekļu trūkuma dēļ būvdarbus atsākt nevarēja arī vēl pirmajos pēckara gados – tikvien iznāca, kā ielikt durvis un logus. Visbeidzot 1928. gada 4. novembrī baznīcu varēja iesvētīt.
Pēc draudzes darbības apturēšanas 60. – jos gados ēka tika izmantota kā kolhoza noliktava, kuru ierīkojot, pilnībā tika iznīcināts baznīcas interjers , kulta priekšmeti, nolauzts krusts virs baznīcas torņa, aizmūrētas logu ailas, izlauzta gala siena smagās tehnikas vajadzībām. Vienīgais ēkas kā dievnama liecinieks līdz mūsdienām saglabājies zvans tornī ar tajā iegravētu vēlējumu skanēt mūžīgi Dievam par godu un cilvēkiem par iepriecinājumu.
Kopš 2003. gada Vasarsvētkiem Piksāru baznīcā skan ne vien tās zvans, bet arī mūzika. Apskates objekts (ikdienā no ārpuses). Atvērta koncertu laikos.
Spiģu ala un avots Rūceklītis atrodas pavisam netālu no Burtnieku un Valkas novadu robežām. Vienīgā zināmā ala pie Sedas upes. Izgrauzusies sarkanā smilšakmens klintī, Sedas labajā krastā pie kādreizējā Ķemeres – Kārķu ceļa, kur pār Sedu kādreiz bijis Rāmnieku koka tilts, kas mūsdienās nav saglabājies. Pie alas var pieiet pa dēļu laipiņu. Avota ūdens plūst ar ātrumu 5 litri sekundē.
Ala izveidojusies, pateicoties avotam Rūceklītim. Ūdens ir samērā auksts, vien 5,5 grādi. Savu nosaukumu avots un ala ieguvusi, pateicoties tam, ka reizēm no alas nākot pērkonam līdzīgas skaņas, kas patiesībā saistāmas ar hidroģeoloģiskajiem procesiem šajā vietā. Alas ieejas augstums ir 1,5 metri, tālāk ala ir 2 metrus plata un 7,8 metrus gara. Alu ietverošais atsegums ir neliels – līdz 5 m augsts. Tas izveidojies Sedas pamatkrasta nogāzē, pateicoties avota darbībai. Atsegumu veido sarkanīgs smilšakmens. Iezis satur fosilo zivju atliekas. Smilšakmens atsegums ar avotu ir vienīgie šādi veidojumi plašā apkārtnē. Avots ir valsts nozīmes pazemes ūdeņu monitoringa vieta.
Pie upes labiekārtota atpūtas vieta, kas piemērota gan telšu vietām, gan atpūtai pie ugunskura.
Ķoņu kalns ir lielākais drumlins Latvijā (drumlini ir ovāli pauguri, kas veidojušies ledus laikmetā zem ledāja). Izmēri: garums 9,6km, platums 2,4km, relatīvais augstums 35m, absolūtais augstums 92,6m virs jūras līmeņa. Ķoņu kalns ir sena un populāra pasākumu un saietu vieta. No 35 m augstās virsotnes atklājas plašs skats uz Burtnieku ieplaku. Interesanti, ka šo kalnu ar Burtnieku ezeru saista teika. Burtnieku ezers senāk gribējis apmesties Koņu kalnā. Ezeru nesis, milzīgs melns vērsis, briesmīgi baurodams un atstādams visur savas pēdas, kuras Ķoņu kalnā redzamas kā dziļas bedres, ko sauc par "ezera kājām". Ezers šņācis un diena palikusi pavisam tumša. Cilvēki vaimanājuši no bailēm un lūgušies, lai ezers iet citur. Dievs paklausījis cilvēku lūgšanu un pavēlējis vērsim ezeru nest tālāk uz dienvidiem. Ezers par to noskaities un, stipri rūkdams un krākdams, pēkšņi uzkritis laukiem un mājām savā tagadējā vietā.
 
Uz Latvijas – Igaunijas robežas, Unguriņu robežpunktā, atrodas Baltijas ceļa piemiņas zīme skulptūra Baltijas ceļš . Tās autors ir metālmākslinieks Andris Dukurs. Metāla skulptūra atklāta 2009. gada 23. augustā  un ir veltīta 1989. gada Baltijas ceļa piemiņai. Skulptūras ideja - cilvēku silueti, kas sadevušies rokās, simbolizējot vienotību.
 
Valmieras novadpētnieks K.Bukums 1926.gadā pierakstījis teiku par Andrecēnu Velna gulta. Andrecēnu akmens sastāv no divām daļām, kuras šķir 42 metru attālums. Abas daļas veido vienāds iezis – pelēks, lielkristālisks biotīta gneiss ar prāviem violetsarkana granāta, almandīna, ieslēgumiem.